Lietas numurs: C04436111 (PAC-0822/2013)
Tiesa: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta
Puses: AS „Latvijas balzams” pret SIA „Mājas alus”
Datums: 2013.gada 2.aprīlis
Valoda: latviešu
INTELEKTUĀLĀ ĪPAŠUMA TIESĪBA(S) Preču zīmes
NORMAS
Latvijas likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 3.p., 4.p. pirmā, sestā, septītā, astotā daļa, 8.p. trešā daļa, 24.p. trešā daļa, 27.p. pirmā daļa, 28.p. pirmā un ceturtā daļa, 28.1p., Latvijas Civillikuma 1635.p. otrā daļa, 1771.p., 1772.p., Latvijas Konkurences likuma 18.p., 21.p., Latvijas Civilprocesa likuma 44.p. otrā un trešā daļa, 93.p. pirmā daļa, 110.p., 250.17p., Direktīvas 2004/48/EK preambulas 26.apsvērums, 13.p. 1.punkta a) apakšpunkts.
FAKTI
Prasītājai pieder daudzas reģistrētas un plaši pazīstamas vārdiskas, telpiskas un kombinētas preču zīmes uz alkoholiskajiem un bezalkoholiskajiem dzērieniem, konditorejas izstrādājumiem, restorānu, bāru un kafejnīcu pakalpojumiem, mēbelēm un mazumtirdzniecības pakalpojumiem, kurās ietverts vārdiskais apzīmējums „BLACK BALSAM”. Visbiežāk lietotā un pazīstamākā reģistrētā preču zīme ir „RIGA BLACK BALSAM”. Vārdiskais apzīmējums „BLACK BALSAM” pārkāpuma laikā atsevišķi nebija reģistrēts, bet bija kļuvis par prasītājas nereģistrētu Latvijā plaši pazīstamu vārdisko preču zīmi.
Atbildētāja piedāvāja pārdošanai, pārdeva un uzglabāja esenci 25 ml un 1000 ml pudelēs ar prasītājas etiķetei līdzīgu etiķeti, kurā iekļauts vārdiskais apzīmējums „BLACK BALSAM”, veikalā Rīgā un internetā. Esences pielietojuma mērķis bija dzeramā balzama pagatavošana, atšķaidot esenci ar degvīnu noteiktās proporcijās un pievienojot cukuru.
Prasītāja cēla tiesā prasību par pārkāpuma pārtraukšanu.
PIEDZĪTĀ KAITĒJUMA ATLĪDZĪBA 3600 LVL (5122,34 EUR)
BŪTĪBA
Šajā spriedumā tiesai bija jārisina daudzi jautājumi, no kuriem kā interesantākos var izcelt turpmāk norādītos.
- Lietā bija jautājums par preču līdzību. Atbildētāja uzskatīja, ka preces nav līdzīgas, jo prasītājas preču zīme ir reģistrēta attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem, bet atbildētājas tirgotā prece nav alkoholiskais dzēriens.
Tiesa atzina, ka preces (alkoholisks balzams un esence alkoholiska balzama pagatavošanai) ir līdzīgas. Atbildētājas pārdotā esence ir paredzēta, lai to izmantotu kopā ar alkoholu, iegūstot prasītājas precei līdzīgu produktu. Patērētāji ir tie paši: fiziskas personas, kas dzer alkoholiskus dzērienus. Līdz ar to ticami pastāv iespēja, ka attiecīgie patērētāji atbildētājas lietoto apzīmējumu var sajaukt ar prasītājas preču zīmi vai uztvert šo apzīmējumu kā tādu, kas saistīts ar prasītājas preču zīmi. Turklāt plaši pazīstamām preču zīmēm ir plašāka aizsardzība, un tās var aizliegt lietot arī uz citiem produktiem, ne tikai tiem, uz kuriem reģistrēta preču zīme.
- Prasītāja prasīja zaudējumu atlīdzību, kuru veido licences maksa par pārkāpto preču zīmju izmantošanu. Tiesa šo prasījumu noraidīja, jo prasītāja prasīto summu ne ar ko nebija pamatojusi un pierādījusi. Taču tiesa izskaidroja licences maksas metodes būtību un piemērošanas kārtību.
Licences maksa kompensē peļņu, ko prasītājs būtu guvis, ja pārkāpējs būtu likumīgi ieguvis licenci, nevis izdarījis pārkāpumu. Ja prasītājs neko nav zaudējis, tad nav mantiska kaitējuma, un viņam nav tiesību uz kaitējuma atlīdzību. Lprasītājam ir jāparāda, ka apstākļi, kādos konkrēto licences maksu maksā citi licenciāti, ir tādi paši vai līdzīgi apstākļiem, kādos tiek prezumēts, ka preču zīmju īpašnieks kā licenciārs un pārkāpējs kā licenciāts slēgtu darījumu. Ja apstākļi nav salīdzināmi vai ja atbildētājs nebūtu dabūjis prasītāja licenci, tad ir svarīgi noteikt iedomātu licences maksu, ko licenci saņemt gribošs licenciāts būtu ar mieru maksāt un ko licencēt gribošs licenciārs būtu ar mieru saņemt, ievērojot konkrēto pušu īstos apstākļus un reālo tirgu. Līdz ar to nav pareizs prasītājas arguments, ka tā var noteikt tik lielu licences maksu, kādu pati vēlas, bez pienācīga pamatojuma.
- Visbūtiskākais lietas jautājums bija par to, vai juridiskai personai ir tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību. Latvijas likuma „Par preču zīmēm un ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm” 28.1panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas un lietas izskatīšanas laikā) paredzēja preču zīmju īpašnieka tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību preču zīmes tiesību pārkāpuma gadījumā. Taču 28.1panta otrā daļa precizēja, ka morālā kaitējuma atlīdzības apmērs nosakāms saskaņā ar Civillikumu, un Civillikuma 1635.panta otrā daļa morālo kaitējumu definē kā sāpes un ciešanas, bet sāpes un ciešanas var piemist tikai fiziskai personai.
Tiesa uzskatīja, ka epriekšminētās tiesību normas nedrīkst tikt interpretētas tik šauri, ka tās izslēgtu lielākās daļas preču zīmju īpašnieku – juridisku personu tiesības uz šo atlīdzības veidu vispār. Tiesa piedzina nemantiskā kaitējuma atlīdzību 3600 LVL apmērā.
Tiesa šajā spriedumā arī noteica nemantiskā kaitējuma atlīdzības apmēra aprēķināšanas kritērijus – pārkāpuma ilgumu, apmēru (smagumu), raksturu, sekas un pārkāpēja vainas pakāpi. Tiesa arī ņēma vērā, ka prasītāja bija brīdinājusi atbildētāju par pārkāpuma faktu, bet atbildētāja pārkāpjošās darbības nepārtrauca. Tādēļ par pārkāpuma laiku pēc prasītājas brīdinājuma saņemšanas atlīdzība tika noteikta lielāka nekā par laiku līdz atbildētājas brīdināšanai.
KOMENTĀRI
Tiesa spriedumā uzlika atbildētājai pienākumu par saviem naudas līdzekļiem publiskot pilnībā šajā lietā spēkā stājušos tiesas spriedumu laikrakstā „Dienas Bizness” un Interneta portālā www.delfi.lv viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Pēc sprieduma spēkā stāšanās tika noskaidrots, ka sprieduma publicēšanas izmaksas laikrakstā ir tik augstas, ka rada šķēršļus sprieduma izpildei. Tādēļ ar Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2015.gada 10.septembra lēmumu tika grozīta sprieduma izpildes kārtība, nosakot, ka interneta portālā publicējams viss spriedums, bet laikrakstā publicējama tikai sprieduma ievaddaļa un rezolutīvā daļa (saīsinātais spriedums). Ņemot vērā samērīguma principu, tiesas parasti nosaka šādu publicēšanas kārtību.